Ak, eglīte, ak eglīte, cik tu gan skaista esi...

Kurš gan nezina šo jauko dziesmiņu, kas „dungojas” pati no sevis, kad esam ķērušies pie Ziemassvētku eglītes greznošanas. Spīguļojošas bumbiņas, košas figūriņas, kuplas virtenes, lampiņas, svecītes un daudz citu veikalā iegādātu, paaudzēs mantotu vai pašdarinātu nieciņu tiek iekārti eglītes adatainajos zaros.

Kā stāsta vēstures avoti, Ziemassvētku eglīšu uzstādīšanas un rotāšanas tradīcija tika aizsākta apmēram 15.gs. Livonijā (pašreizējās Latvijas un Igaunijas teritorija) un 16. gs. Ziemeļvācijā. Saskaņā ar pirmajiem oficiāli dokumentētajiem faktiem, izrotāta Ziemassvētku eglīte pirmo reizi esot parādījusies Igaunijā, 1441., 1442. un 1514. gadā. Savukārt citi avoti vēsta, ka pirmo reizi izrotāta eglīte Ziemassvētkos uzstādīta tieši Rīgā, un tālab 2010. gadā Rīgā eglītes ieviešanas 500 gadu jubileja tika īpaši atzīmēta. Kamēr latvieši ar igauņiem īsti nevar vienoties, kam pieder priekšroka uz pirmo izgreznoto eglīti, Rietumeiropā valda uzskats, ka masveidā Ziemassvētku eglītes rotāšanas tradīcijas aizsākušās 1600. gadā Elzasā, Francijā. Tad katrā mājā goda vietā tika likta zaļa eglīte, ko rotāja ar svecēm, papīra dekoriem un dažādiem gardumiem – āboliem, piparkūkām un cepumiem.

Nu eglīšu rotāšanai „vārti bija vaļā” un amatnieki sāka sacensties – kurš piedāvās skaistākos, greznākos un oriģinālākos izstrādājumus. Turklāt tiem bija jābūt svarā viegliem, lai nesabojātu un nesalauztu meža skaistules zarus. Pirmie rotājumi tapa no alvas un dzelzs, taču drīz meistari atklāja, ka var izgatavot skaistas un vieglas rotas no dažādiem dabas materiāliem – čiekuriem, olu čaumalām. Virsmu pārklāja ar plānu misiņa kārtu. Vācija bija pirmā, kur parādījās stikla rotājumi. Te nu stikla pūtēji lika lietā visu savu talantu, „izpūšot” visdažādākās figūriņas – eņģelīšus, rūķīšus, bumbiņas, zvaigznītes, lāstekas, čiekurus... Stikla mantiņas apstrādāja ar mirdzošiem zelta un sudraba puteklīšiem un tās kļuva vēl skaistākas. Līdztekus darināja arī izsmalcinātus rotājumus no papīra, salmiem, tekstila un dažādiem dabas materiāliem.

Eglīšu rotājumiem pat izveidojās savas modes tendences, un īpaši rotājumu modes guru jau laikus darīja zināmu, kādas krāsas un figūriņas būs modē tuvojošās gada nogales eglītē. No maksimālisma, kad eglītes tika burtiski nokrautas ar spīguļojošiem vizuļiem, līdz askētiskam minimālismam, kad dominēja tikai vienas krāsas un formas rotājumi nelielā skaitā, tik krasi mainījās eglīšu rotāšanas mode. 

Mūsdienās Ziemassvētku eglītes rotā visās valstīs, kur sastopama kristīgā reliģija. Zemēs, kur dabīgas, mežā augušas egles ir retums, svētku rotā tērpj mākslīgās egles vai arī grezno kādu citu, īpašu koku. Piemēram, Jaunzēlandē Ziemassvētkos godā tiek celts koks ar nosaukumu „Pohutakawa”, kas zied ar sarkaniem kokiem un ir ļoti krāšņs. Savukārt Indijā kristieši mēdz izgreznot arī banānu un mango kokus.

Par pasaules slavenāko Ziemassvētku egli tiek dēvēta Ņujorkā, Rokfellera centrā uzstādītā skaistule. ASV galvenās svētku egles iedegšana kopš 1930. gada kļuvusi par ikgadēju tradīciju, kam līdzi seko ne tikai visa ASV, bet arī daudzas citas pasaules valstis.

Ik gadu pienāk arī ziņas par kādu „vis, vis, vis ...” egli. Piemēram, pērn Brazīlijā, Riodeženeiro tika aizdegta pasaulē lielākā peldošā Ziemassvētku egle. Šī svētku egle svēra 542 tonnas, un tās garums bija 85 metri, tās rotāšanā tika izmantots 3,1 miljons gaismiņu. Milzīgā būve bija novietota uz 11 milzīgām platformām.

Bet, kamēr ziņas par šī gada lielāko, spožāko vai kā citādi varenāko egli vēl nav saņemtas, priecāsimies par eglītēm pašu mājās. Cik tās zaļas, kuplas, smaržīgas un skaistas!

Lai priecīgi Ziemassvētki!